Dzejoļu apkopojums "Aizejošais laiks".


***

Zem dažādiem

Cilvēku veidiem

Un apģērbiem

Ir vienkārši

Dvēseles

Alkstošas

Siltas laipnības

Un miera.


***

Ja reiz ir kāds,

Kas dzīvības 

Noslēpumus glabā,

Tad tā ir Daba.

Un arī tev

Tie jāglabā

Mīlestībā.


***

Kā tu visu redzi?

Kā tu visu jūti?

Vai būt par Tevi

Šai pasaulē

Ir viegli 

Vai grūti?


***

To nevar

Ne notvert,

Ne paturēt,

Tas aiziet

Tik ātri,

To nevar

Apturēt.

Visi jautā,

Visi brīnās,-

Kas notika?

Kas bija?

Kur pazuda?

Vai tas kāds

Sapnis baigs?

Nē, mans draugs,

Tik vien kā 

Aizejošais laiks.


***

Mēs visi bijām

Sirdī mazliet

Dzejnieki.

Bet reti kurš

No mums

Ko prata

Izrakstīt

No sirds

Uz āru.


***

Vai tad tā 

Nav īsta dzīves burvība?-

Tik daudz vēl

Jautājumu neatbildētu,

Tik daudz noslēpumu

Vēl neatklātu!


***

Visapkārt ir 

Dažādi viņi

Un dažādas viņas

Visi vienā laikā

Un pasaules telpā

Plūst.

Tik dažādas sirdis

Un sirdsapziņas,

Tik dažādos sapņos

Un izvēlēs

Kūst.


***

Tu jau zināji,

Ka tā būs,-

Vienas plaukstas

Tev par veselu

Pasauli kļūs.

Un visu, kas

Esi un to, 

Kas tev ir,

Tu ieliksi tajās.

Un tās būs

Mājas.


***

Kāda klusa, silta gaisma

Tevī mirdz,

Un es skaidri zinu,-

Tā ir tava sirds.

Nav jau svarīgi,

Kas dzīvē esi,-

Nozīme ir tikai tam,

Cik siltuma tu sevī nes,

Ar ko tu esi piepildīts,

Vai kāds ar to ir sasildīts.

Kāda klusa, silta gaisma

Tevī mirdz,

Un es skaidri zinu,-

Tā ir tava sirds.


***

Neviens jau nezinās,

Kur viņa ies.

Ar ko viņa 

Šovakar satiksies.

Un vai nav vienalga?!

Jasmīni zied, - 

Par tiem priecājies!


***

Visi kari uz pasaules

Sākas dēļ alkatības.

Kari ir tāpēc, ka pasaulē

Par maz ir mīlestības.


***

Vien daži cilvēki

Spēj aizskart tavas stīgas,

Ar kuriem vienā ritmā

Skanēt vari.

Ar visiem jau nevar

Skanēt tā, 

Kā tu skani,-

Ar visiem tu nesaskani.


***

Kā tas ir,

Kad tavas

Dvēseles stīgas

Spēj aizskart

Mazas bezdelīgas?

Ko tu 

Par viņām zini?

Ko viņas

Zina par tevi?

Bet tu jūti,

Un jūt arī viņas

Šīs smalkās 

Vibrācijas.


***

Kad sajūties mazs un niecīgs,

Kad Tevi māc bēdas

Un nespēj būt priecīgs,

Zini - visiem tā gadās!

Reizēm viss tumši melns rādās.

Šķiet, ka pats

Sevi vairs nevari nest.

Viss, ko tev gribas, ir 

Raudāt un smagas nopūtas dvest.

Tad izraudies arī - no sirds!

Reizēm tā vajag.

Tur nav nekāds kauns.

Asaras attīra dvēseli,

Tas nav nekas jauns.

Kad sajūties mazs un niecīgs,

Kad Tevi māc bēdas

Un nespēj būt priecīgs,

Tu jau to zini - visiem tā gadās!

Bet no rīta viss 

Jau daudz gaišāks rādās.


***

Viņš to nojauta,

Viņš juta,

Vinš to zināja, -

Dzīve nav par lietām,

Bet par ziedlapiņām.


***

Ar stiprām saknēm

Zemē dziļi dzītām

Viņš gāja pa dzīvi

Ar ilgām aiz apvāršņiem

Neapvaldītām.

Kā apinis vijās

Cauri un ap cilvēkiem

Līdz pašiem dvēseles dziļumiem.

Un visu dzīvi

Mācījās saprast viņš,

Kā viss ir,

Caur Dievu un mīlestību,

Un cilvēkiem -

Dažādu domu 

Un iedomu apņemtiem.

Kā gaiša gaisma,

Kas tumsā mirdz,

Tāda bija

Šī dzejnieka jūtošā sirds.


***

Šai vietā it nekas

Nav mainījies,-

Ir viss tāds pats,

Un cilvēki ir 

Tādi paši,

Kādus atceros.

Ar savām vājībām

Un cīņām

Mūžīgām,

Joprojām nepabeigtām;

Cits - jau padevies

Vai samierinājies

Ar dzīvi.

Cits nespēj

Valdīt asaras

Un elpot brīvi.

Šai vietā it nekas

Nav mainījies.

Viss ir tāds pats,

Kā vienmēr bijis.

Bet man tik ļoti

Šajos cilvēkos

Un šajā vietā

Gribas beidzot

Redzēt arī uzvaras.

***

Balts zirgs zaļā pļavā

Baltu āboliņu ēd;

Balti mākoņi debesīs zilās

Klusi pār viņu sēd.

Baltā vārna baltā bērzā

Dīķmalā baltus vārnēnus perē.

Balts stārķis sārtām kājām

Baltās madarās gliemežus meklē.

Un ik dienas baltām rokām

Dievs noglāsta Zemi un visus,

Kas Viņam vēl tic, mīl un cerē.


***

Ābeļu ziedos

Dūcot bites

Nektāru vāc.

Svaigpļautā zāle

Smaržām piepilda

Nāsis.

Vējš pieklusis

Mākoņus dzenājot

Zilpelēkus.

Būs negaiss..


***

Ķirši brieda aumaļām

Par spīti visām lietavām,

Svīres šāvās tā kā bultas,

Dīķos karpas krāva gultas,

Suņi rēja, kaķi skrēja,

Vārnām egles piederēja,

Tauriņi uz petūnijām,

Kamenes kā leiputrijā

Mežrozītēs dīdījās.

Viss un visi savā vietā,

Laikā, ritmā darbojās.

Tikai orhideja par to visu

Aiz loga mulsi brīnījās.


ATĒNĀS

Bruģakmens klātajās ielās,

Kas grimušas

Bugenvileju kupenās krāšņās,

Klusiem soļiem kaķi

Ik vakaru iziet

Sev vien zināmās gaitās,

Kamēr krodziņos

Pulcējas ļaudis,

Lai baudītu vīnu

Un mīlētu dzīvi,

Atstājot rūpes rītam,

Cikādēm dziedot,

Uzdejotu sirtaki

Atēnās. 


LAIKAM AIZEJOT

Laiks aiziet.

Mēs visi esam, kas esam.

Kādi esam.

Tai vietā, kur esam.

Kamēr esam.

Vai tā ir labi?

Vai tā ir pareizi?

Vai mēs to gribam?

Vai esam laimīgi?

Kādi esam.

Tai vietā, kur esam.

Kamēr esam.

Ar ko esam.

Laikam aizejot.


BRĪVĀ IZVĒLE

Kurš pateiks,

Kāpēc uz zemes

Nav miera? 

Kāpēc te valda

Konflikts un karš?

Vai tā ir 

Jābūt mūžīgi?

Reiz taču bija

Ēdenes dārzs…

Kas ar mums 

Cilvēkiem notika?

Mums bija,

Joprojām ir

Brīvā izvēle.

Kas tad mūs 

Attur no miera?!

Pareizā izvēle?...


VULKĀNI

Dusmu kastroļi tevī

Vārās, vārās un vārās...

Naktī pierimuši mazliet,

Ik rītu no jauna kūp un ārdās.

Aizverot acis, tu pat vairs

Nejūti sevi aiz dūmiem, 

Kas mutuļo vāliem,

Un griežas ap tevi

Kā draudoši vulkāni,

Briedinot lavu..

STOP! 

Nu jau būs gana! 

Tā sadegt var.

Tu taču zini,

Vulkāni visu tikai ārda.


***

Šorīt izeju dārzā,

Skatos, -

Manam puķuzirnim matos

Rotaļājas rasa.

Tā vien gribas

Notvert plaukstā!

Tomēr nē!

Lai tiek puķuzirnim

Manam labāk prieks!

Saules staros

Mirdz kā

Kristālos 

Puķuzirnis mans

Svinīgi priecīgs.

Un es arī 

Smejos.

NESTEIDZĪGI

Nesteidzīgi vakari,

Nesteidzīgi rīti,

Neviena nesolīti,

Patīkami ļoti.

Ietīties segā,

Vilnas zeķēm kājās,

Ar grāmatu rokā

Nesteidzīgi būt

Mājās.

Mandarīni uz galda,

Silts kakao

Kūp mierpilni krūzē,

Kamīnā sprakšķošas

Pagales,

Magic moments…

Dzied Perijs Komo

Radio…

Un četri strīpani kaķi

Uz dīvāna

Nesteidzīgi murrā…

Par darbiem 

Es domāšu rīt,

Bet šodien

Gribas būt mierā.

Mājās.

Nesteidzīgi vakari,

Nesteidzīgi rīti,

Neviena nesolīti,

Patīkami ļoti.


SINTĒTISKI

Sintētiskā pasaulē

Sintētiski dievi.

Sintētiskiem dieviem

Sintētiski likumi.

Sintētiskos likumos

Dzīvo sintētiski cilvēki.

Sintētiskiem cilvēkiem

Sintētiski tikumi.

Sintētiskos tikumos

Plaukst sintētiskas vērtības.

Sintētiskās vērtības

Rada sintētiskas ērtības.

Sintētiskas ērtības

Dod sintētiskas svētības.

Un tā nu visi dzīvo šai 

Sintētiskā pasaulē

Sintētiski laimīgi.

Bet kā bija agrāk-

Kas to lai zin?!

Visas atmiņas 

Ir kļuvušas

Sintētiskas

Arī.


***

Vai tad man vajag,

Lai novērtē

Kāds manu māklsu?

Patiešām nē!

Ne tāpēc to daru!

Es tikai izgriežu sevi 

No iekšas uz āru

Un izlieku saulītē.

Kāda kripata manis

Var iekrist

Kādā citā pulsā

Un uzlabot asinsriti.

JUST NO JAUNA

Ne jau zināšanas

Dara laimīgu.

Ne jau darbs,

Ko dari tikai 

Naudas dēļ,

Tev vairos prieku.

Un feisbuks,

Instagrams

Tev īstus 

Draugus neiedos.

Šai Zemei -

Dieva radītai

Un dzīvībai

Ir citas vērtības… 

Ne tās,

Kas cilvēciski

Rodas cilvēkiem.

Un kamēr dzied vēl

Trista pena

Gipsy Kings,

Es mācīšos

To just 

No jauna. 


VIŅŠ NEPAKĻAUTS

Viņš bija tāds

Pavisam viņš

No sākuma

Līdz beigām.

Neiederīgs,

Nepiederīgs,

Nesaprasts.

Un tomēr viņš.

Uzticīgs

Līdz beigām.

Savai ticībai

Un savam ceļam,

Ko viņš gāja.

Pats par sevi.

Pats ar sevi.

Viens.

Ne vientuļš.

Viņš.

Nepakļauts

TO VIENU SKATIENU

To vienu skatienu,

To vienu smaidu

Patiesu 

Uz atvadām.

Vai tas tik grūti?

Es šodien aizeju

Un rīt vairs nenākšu, 

Bet smagums 

Spiedīs krūtīs.

Kā teikums nepabeigts

Tas dzīvos manās atmiņās,

Un paliks jautājums

Bez atbildes.

Vien nojausma par to,

Ka atvadīties negribas.

Un ir tik bezgalīgi skumji.

Bet tik un tā, -

To vienu skatienu,

To vienu smaidu

Patiesu

Uz atvadām…

Vai tiešām tas tev bija

Tik grūti?...


ŠĪ DIENA VĒL NEBŪS PĒDĒJĀ

Uz klints malas

Viņš stāvēja

Vērojot kaijas,

Kas ķērkdamas

Lidoja vējā

Virs jūras,

Zaudējot balsis

Viļņos.

Skarbi vaibsti

Dzīves triekti

Tam sejā,

Sirmi mati

Biezās cirtās

Vijās pār galvu,

Platos plecus

Taisnoja viedums,

Lepnums un spīts.

Zvejnieks

Zvejnieka dēls

Viņš bija.

Un zvejnieks

Arī viņa dēls.

Ko domāja

Šis vīrs,

Uz klints malas

Stāvot,

Vērojot kaijas,

Kas ķērkdamas

Lidoja vējā

Virs jūras,

Zaudējot balsis

Viļņos? -

Šī diena 

Vēl nebūs pēdējā.

Priekā!


SAJŪTU TRŪKUMS

Sajūtu trūkums

Ir tavs tuksnesis.

Nevienas oāzes,

Kur patverties.

Viss izkaltis.

Tu sēdi un gaidi 

Dienām ilgi

Lietu

Vai varbūt kādu,

Varbūt kaut ko,

Kas tevī atjaunos 

Impulsus

Līt.


DIENAS, KAD VAJAG BŪT VIENAM

Ir dienas, kad vajag būt vienam,

Klusi sēdēt savā alā un dzīt,

Salikt ielāpus dilumiem,

Notīrīt prāta zirnekļu tīklus,

Nokasīt miglu no acīm

Un melus,

Lai var no jauna redzēt,

Kur iet. 


DIVVIRZIENU PLŪSMĀ

Vienmēr ir kāds,

Kuram tu esi vairāk vajadzīgs,

Nekā viņš tev.

Vienmēr ir kāds,

Kuru tev vajag vairāk,

Nekā viņam tevi.

Un vienmēr tu pats

Tam visam pa vidu.

Kā tilts starp diviem krastiem

Divvirzienu plūsmā.

NEĪSTĀ KAMĪNĀ

Neīstā kamīnā

Sadeg lēni

Piecas neīstas

Pagales.

Un, man tajā

Skatoties, arī

Sadeg daļa 

No manis.

Mans egoisms,

Iedomās sapinies 

Klusējot,

Pulsē zem

Neīstiem pelniem

Nemanāmi arī...

Un es vēl turos

Pie tā,

Kas aiziet

Tik lēni

Un grūti,

Ka gribas kliegt.

Kamēr

Neīstā kamīnā

Sadeg lēni

Piecas neīstas

Pagales.

Viens solis.

Pieceļos klusi.

Nospiežu pogu.

Viss!

Nekādu

Kamīnu neīstu! 

Tagad tikai īsts!


SAULĒ SILDĀS CERĪBA

Es nezinu,

Kas būs rīt,

Un rītdiena pati

To nezin.

Bet šodien

Vēl stērstes 

Dzeltenās

Bariem vien

Tver pēc maizes

Un graudiem,

Kas izbērti sniegā

Zem ābeles.

Saulē sildās

Cerība.

Drīz pavasaris.


KRUSTCELĒS

Tik viegli apjukt,

Krustcelēs stāvot,

Ar zemi zem debesīm

Sazemēties.

Sirds zina labāk

Vienmēr,

Kur jāiet.

Ļaujies,

Klausies,-

Klusums.

Ko nu?

Ir jāiet,

Bet nezini, kur.

Stāvi un klausies,

Cik vajag.

Steidzināt nevajag

Sevi,

Krustcelēs stāvot.

Iesi.

Kad būs jāiet.


REIZ VISI VĀRDI BEIGSIES

Reiz visi vārdi

Beigsies

Un paliks tikai

Atbalsis

No tālām atmiņām

Par dzīvi,

Kādu gribējām

Vai negribējām,

Kamēr dzīvojām

Bailēs izdzīvot

Paši sevi


ATPAKAĻ PIE SEVIS

Kas notika ar tevi,

Neviens pat nenojauta.

Cilvēki smējās

Un priecājās,

Un raudāja

Ārpus tevis,

Kamēr tu gāji viens

Pusnaktī

Pa tukšo ielu.

Tikpat vientuļa laterna

Un nakts gaitā izgājis kaķis

Tevi pavadīja 

Ar tukšu bezvārdu skatienu.

Bija labi

Un mierīgi

Iet savu ceļu

Vienam

Atpakaļ pie sevis.


DEBESIS PELĒKAS

Nekas jau nav noticis,

Tikai debesis ir pelēkas

Šodien.

Un negribas neko

Teikt.

Gribas aizslēgt durvis

Un nelaist nevienu

Savā klusumā.

Kamēr ir pelēkas

Debesis

Šodien.


LĀPĪT PASAULI

Nevajag lāpīt pasauli,

Pasaule nelāpās viegli.

Kādā brīdī tev pašam priekš sevis

Var pietrūkt diegi.

Un neviens par to 

Paldies tev nepateiks.

Ja tomēr tik ļoti gribas ko lāpīt,

Tad - sevi.


***

Reizēm vajag 

Arī tā -

Balti un dzelteni

Kā margrietiņas.


***

Kad prāts ir piekusis

No visām ziņām

Un nesaproti,

Kam lai vispār tic,

Tad pamēģini

Iebrist baltā

Āboliņa laukā vakarā,

Kad zemesvēzis čirkst.

Tavs skatījums uz dzīvi

Būs pavisam cits.


***

Kāds tev pieseko,

Cits atseko

Tāpat vien seko cits.

Un tad uzrodas kāds,

Kurš izseko,

Apseko,

Nolaiko,

Pielaiko,

Izlaiko, 

Uzlūko,

Apbrīno 

Cits.

Feisbuks piedāvā

Dažādas iespējas

Tiem, kuri

Feisbukam tic.

PARALĒLI

Mēs satikāmies uz ceļa

Un gājām līdzās

Kādu laiku.

Paralēli.

Katrs ar savu nesamo,

Katrs pats par sevi.

Un tomēr nepieciešami 

Viens otram.

Paralēli.

Tieši tajā ceļa posmā.

Līdz citam pagriezienam.

Kad mēs vairs nebijām tie paši.

Kad varējām iet tālāk

Atkal vieni paši.

Paralēli.


TRAMVAJU LOGU ATSPULGOS

Viņi dzīvoja savu dzīvi

Tramvaju logu atspulgos.

Ik rītu,

Braucot uz darbu,

Kad vēl tumsa

Aiz loga,

Un iedomas klaiņoja

Nepieskatītas brīvi,

Meklējot sejas,

Kas saistās

Ar viņu iedomu dzīvi,

Tramvaju logu atspulgos.


PARĪZES NAKTĪS

Viņš mīlēja to

Tik ļoti,

Tik ļoti

Par daudz.

To sajūtu

Kaislīgās Parīzes naktīs

Tango ritmu tuvuma siltumā

Savītos soļus

Reibušus sarkanvīnā…

Akordeona skaņas

Pastaigās klusējot…

Skatienus un smaidus

Skaļākus par vārdiem…

Zvaigžņotās debess

Uzkairinātos jutekļos

Plūstošās domas

Un sveču liesmās

Ieslēgto smeldzi…

Viņš mīlēja to

Tik ļoti,

Tik ļoti 

Par daudz.

Un sapņoja 

Savu dzīvi…

Viens.


PATIKT SEV PATI

Un man vairs nebija svarīgi

Patikt tev.

Tagad es gribēju

Patikt sev pati.


VIENS CILVĒKS - DIVAS SEJAS

Viens cilvēks -

Divas sejas

Dienās viņš mūrēja krāsnis,

Naktīs – rakstīja dzeju.

Viņš dzīvoja viens

Ar rudo kaķi.

Bez sievas,

Bez bērniem,

Bez draugiem

Un radiem.

Īgns, mazliet drūms

Un ļoti ietiepīgs.

Cilvēki viņu kaitināja.

Viņš kaitināja viņus.

Cik ilgi tā būs,

Viņš nezināja.

Bet kamēr būs mājas

Un kamēr būs krāsnis,

Tikmēr viņš arī būs.

Un būs arī viņa dzeja.

Viens cilvēks -

Divas sejas.

Dienās viņš mūrēja krāsnis,

Naktīs - rakstīja dzeju.


UZ BALKONA VIŅA AUDZĒJA ZEMENES

Uz balkona

Piektajā stāvā

Viņa audzēja

Zemenes.

Ik rītu sarkanās čībās

Un sarkanā kleitā

Viņa izgāja

Aplaistīt tās.

Bez frizūras vēl

Un grima.

Mirdzošām acīm

Zemenes smējās.

Un neviens nemanīja,

Kā kaimiņš

No pretējās mājas

Ik rītu

Viņā iemīlējās.

Jo uz balkona

Piektajā stāvā

Viņa audzēja

Zemenes.


TIK UN TĀ

Viņu acis satikās

Ik rītu,

Ejot garām

Bastejkalnam.

Viens mirklis

Ļoti īpašs

Dienas sākumā.

Viņš nezināja,

Kas ir viņa,

Un viņa nenojauta,

Kas ir viņš.

Šo stāstu

Viņi nerakstīja kopā,

Bet pasmaidīja

Tik un tā.


FRANČU KAFEJNĪCĀ MAZĀ

Franču kafejnīcā mazā

Gadets de Gascogne

Stūrī pie loga

Sēdēja viņš

Un iepretim - viņa

Viņa malkoja Latte

Viņš - Cappuccino

Skatieni, smaidi,

Neviltots

Tikšanās prieks,

Maigums un sapņi,

Dzirkstījošs gaiss…

Sarunas vieglas

Un dvēseļu tuvums.

Sirsnīga draudzība,

Varbūt kas vairāk?-

Visiem stāstiem pienāk 

Reiz  beigas,

Bet šis -

Vēl tikai sākās.

VIŅA DZĪVOJA SVEŠU DZĪVI

Vieglās džeza skaņās

Viņa retināja spriedzi

Ik vakaru

Pie vīna glāzes.

Jo viņa zināja,

Ka dzīvo svešu dzīvi

Jau ļoti sen.

Zem daudzām grima kārtām

Viņa upurēja sevi

Par prieku cilvēcei,

Un neviens pat nenojauta

Cik smags šis ceļojums.

Visa viņas dzīve -

Kā drāmas izrāde

Uz skatuves,

Kur spēlē 

Tikai klaunādes.

Skaļi aplausi un smiekli,

Skatītāju sajūsma

Un slavas virsotnes

Jau kuro gadu…

Bet, maskas noņemot,

Gandrīz ik vakaru

Vieglās džeza skaņās

Viņa zaudēja sevi

Vēl vairāk,

Retinot spriedzi

Pie vīna glāzes.


SAULAINS LIETUS

Tās tavas 

Prieka dzirksteles

Ir lipīgas.

Kad smejies tu,

Es arī aplīpu 

Ar tavu prieku.

Un pārņem sajūta

It kā būtu pārlijis

Saulains lietus.


CILVĒKS AR PIPARKŪKU SIRDI

Tas bija viņš,

Ko vakar satiku

Uz lielā bulvāra.

Bet varbūt tikai sapnī?

Nesacījis it nekā,

Viņš sniedza roku

Smaidīdams 

Un aicināja dejot

Valsi. 

Viņš smaržoja pēc pipariem

Un pūdercukura.

No viņa tuvuma

Man kļuva silti.

Es viņu pazinu -

Tas bija viņš -

Kā bērnībā -

Tas cilvēks

Ar lielo

Piparkūku sirdi.

***

Kāds komponists

Reiz sacerēja skaņdarbu

Ar smaidu atmiņās

Par savu dzīvi -

Vieglu, gaišu, priecīgu

Un nedaudz

Melanholisku.

To klausoties

Reiz kāda meitene

Uzrakstīja dzejoli,

Braucot vilcienā

No Rēzeknes uz Rīgu.

Kāds mākslinieks reiz, 

Izlasījis viņas dzejoli,

Juzdams radniecīgu stīgu,

Uzgleznoja gleznu,

Skanot skaņdarbam,

Ko bija sacerējis komponists.

Un kādi cilvēki, 

Kas gleznā raudzījās,

Reiz pildījās ar sajūtu -

Vieglu, gaišu, priecīgu

Un nedaudz 

Melanholisku.

Tā visi mēs

Šajā pasaulē

Viens otru 

Spējam ietekmēt.

Kāds komponists

Reiz sacerēja skaņdarbu

Ar smaidu atmiņās

Par savu dzīvi…


PAR TEVI ES DOMĀŠU

Par Tevi es domāšu

Vienu vakaru

Un vienu rītu.

Pēc tam iešu tālāk,

Ļaujot vējam

Aiznest visas domas

Par to, kas nav bijis

Iespējams 

Nekad .


KĀ MEŽONĪGA UPE

Viņa bija brīva

Un nepieradināma

Kā vējš,

Kā mežonīga upe,

Kas vienmēr lauzās

Ārā no krastiem,

Meklējot pati savu ceļu.

Pilsētas sienas

Allaž par šauru,

Par daudz krāmu,

Mantu, trokšņu,

Cilvēku un tumsas

Pat izgaismotās ielās.

Prom, prom no tā visa

Viņa bēga,

Neatskatoties, bez nožēlas,

Izslāpusi pēc rītu

Dzidrā svaiguma,

Pēc cīruļu treļļiem

Un lakstīgalu patiesības,

Pēc strauta dziesmas

Un margrietiņu smaržas.

Uz vietu,

Kur vējš varēja elpot brīvi,

Uz vietu,

Kur plašajās zaļajās pļavās

Varēja auļot

Līdzi savvaļas zirgiem

Un kopā ar bitēm

Dūkt pieneņu ziedos

Vai aizgūtnēm klausīties

Varžu leģendās.

Tikai tur viņa jutās dzīva.

Jo viņa bija brīva

Un nepieradināma

Kā vējš,

Kā mežonīga upe,

Kas vienmēr lauzās

Ārā no krastiem,

Meklējot pati savu ceļu.

VIŅA ZINĀS

Varbūt viņa 

Apmaldījās.

Varbūt zaudēja

Ceļu zem kājām.

Bet tu neesi viens.

Tev jāiet pašam

Uz savām mājām.

Tikai ļauj viņai iet.

Tikai neņem viņu aiz rokas.

Viņa pati zinās,

Ko darīt,

Kurp iet.

Arī tad,

Ja apmaldījās.

Viņa picelsies.

Un ies.


AIZ SPĪTĪBAS

Aiz spītības var

Reizēm ļoti daudz.

Var nojaukt pilsētas

Un atkal uzcelt tās

No jauna.

Var pēkšņi akls kļūt

Un redzēt to,

Ko neredz cits neviens.

Var izlikties,

Ka vējš ir tikai tavs,

Un censties ieslodzīt

To zelta būrī.

Aiz spītības var

Reizēm ļoti daudz.

Aiz spītības ir tomēr

Reizēm pašam ļoti grūti.


***

Aiz visiem 

Mākoņiem pelēkiem

Ir zilas debesis.

Joprojām arī tad,

Kad mākoņi

Atnes pelēku 

Lietu

Un līst

Dienām ilgi.


VIŅŠ DALĪJA SAVU DVĒSELI

Viņš dalīja savu dvēseli

Gandrīz ik vakaru

Pie Esplanādes

Autobusu pieturā,

Spēlējot akordeonu.

Citiem šķita dīvains viņš -

Tāds vecs un līks,

Un varbūt ļoti slims.

Bet pirksti nepaguruši

Dejoja virtuozi

Baltmelno deju

Un nelikās ne zinis viņš

Par to, kas citiem galvās.

Viņš tikai spēlēja un spēlēja

Tik harmoniski, skaisti,

Priecīgi un viegli

Un smaidīja,

Dalīdams savu dvēseli

Gandrīz ik vakaru

Pie Esplanādes

Autobusu pieturā.


***

Mans ceļš pie jums

Šeit izbeidzas,

Tās - krustceles,

Ir jāiet tālāk.

Es patiesību meklēju

Un atbildes 

Uz daudziem “kāpēc”.

Mans ceļš pie jums

Šeit izbeidzas,-

Es varu tikai minēt,

Bet Dievs vien zina,

Kāpēc?


BRĪNUMAINI

Nav citas labākas

Formulas laimei

Kā vienkārši būt

Mīlestībā un mājās

Šajā mirklī

Brīnumaini 

ES IELŪGŠU TEVI

Es ielūgšu tevi

Savās lauku mājās

Kādreiz

Sveču gaismā

Pie kamīna

Nerunāt neko gudru.

Tikai 

Izbaudīt prieku

Par mirkli

Un mieru,

Daudz smieties 

Un viss.


Komentāri

Lasītākais