Dzejoļu apkopojums "Aizejošais laiks".
***
Zem dažādiem
Cilvēku veidiem
Un apģērbiem
Ir vienkārši
Dvēseles
Alkstošas
Siltas laipnības
Un miera.
***
Ja reiz ir kāds,
Kas dzīvības
Noslēpumus glabā,
Tad tā ir Daba.
Un arī tev
Tie jāglabā
Mīlestībā.
***
Kā tu visu redzi?
Kā tu visu jūti?
Vai būt par Tevi
Šai pasaulē
Ir viegli
Vai grūti?
***
To nevar
Ne notvert,
Ne paturēt,
Tas aiziet
Tik ātri,
To nevar
Apturēt.
Visi jautā,
Visi brīnās,-
Kas notika?
Kas bija?
Kur pazuda?
Vai tas kāds
Sapnis baigs?
Nē, mans draugs,
Tik vien kā
Aizejošais laiks.
***
Mēs visi bijām
Sirdī mazliet
Dzejnieki.
Bet reti kurš
No mums
Ko prata
Izrakstīt
No sirds
Uz āru.
***
Vai tad tā
Nav īsta dzīves burvība?-
Tik daudz vēl
Jautājumu neatbildētu,
Tik daudz noslēpumu
Vēl neatklātu!
***
Visapkārt ir
Dažādi viņi
Un dažādas viņas
Visi vienā laikā
Un pasaules telpā
Plūst.
Tik dažādas sirdis
Un sirdsapziņas,
Tik dažādos sapņos
Un izvēlēs
Kūst.
***
Tu jau zināji,
Ka tā būs,-
Vienas plaukstas
Tev par veselu
Pasauli kļūs.
Un visu, kas
Esi un to,
Kas tev ir,
Tu ieliksi tajās.
Un tās būs
Mājas.
***
Kāda klusa, silta gaisma
Tevī mirdz,
Un es skaidri zinu,-
Tā ir tava sirds.
Nav jau svarīgi,
Kas dzīvē esi,-
Nozīme ir tikai tam,
Cik siltuma tu sevī nes,
Ar ko tu esi piepildīts,
Vai kāds ar to ir sasildīts.
Kāda klusa, silta gaisma
Tevī mirdz,
Un es skaidri zinu,-
Tā ir tava sirds.
***
Neviens jau nezinās,
Kur viņa ies.
Ar ko viņa
Šovakar satiksies.
Un vai nav vienalga?!
Jasmīni zied, -
Par tiem priecājies!
***
Visi kari uz pasaules
Sākas dēļ alkatības.
Kari ir tāpēc, ka pasaulē
Par maz ir mīlestības.
***
Vien daži cilvēki
Spēj aizskart tavas stīgas,
Ar kuriem vienā ritmā
Skanēt vari.
Ar visiem jau nevar
Skanēt tā,
Kā tu skani,-
Ar visiem tu nesaskani.
***
Kā tas ir,
Kad tavas
Dvēseles stīgas
Spēj aizskart
Mazas bezdelīgas?
Ko tu
Par viņām zini?
Ko viņas
Zina par tevi?
Bet tu jūti,
Un jūt arī viņas
Šīs smalkās
Vibrācijas.
***
Kad sajūties mazs un niecīgs,
Kad Tevi māc bēdas
Un nespēj būt priecīgs,
Zini - visiem tā gadās!
Reizēm viss tumši melns rādās.
Šķiet, ka pats
Sevi vairs nevari nest.
Viss, ko tev gribas, ir
Raudāt un smagas nopūtas dvest.
Tad izraudies arī - no sirds!
Reizēm tā vajag.
Tur nav nekāds kauns.
Asaras attīra dvēseli,
Tas nav nekas jauns.
Kad sajūties mazs un niecīgs,
Kad Tevi māc bēdas
Un nespēj būt priecīgs,
Tu jau to zini - visiem tā gadās!
Bet no rīta viss
Jau daudz gaišāks rādās.
***
Viņš to nojauta,
Viņš juta,
Vinš to zināja, -
Dzīve nav par lietām,
Bet par ziedlapiņām.
***
Ar stiprām saknēm
Zemē dziļi dzītām
Viņš gāja pa dzīvi
Ar ilgām aiz apvāršņiem
Neapvaldītām.
Kā apinis vijās
Cauri un ap cilvēkiem
Līdz pašiem dvēseles dziļumiem.
Un visu dzīvi
Mācījās saprast viņš,
Kā viss ir,
Caur Dievu un mīlestību,
Un cilvēkiem -
Dažādu domu
Un iedomu apņemtiem.
Kā gaiša gaisma,
Kas tumsā mirdz,
Tāda bija
Šī dzejnieka jūtošā sirds.
***
Šai vietā it nekas
Nav mainījies,-
Ir viss tāds pats,
Un cilvēki ir
Tādi paši,
Kādus atceros.
Ar savām vājībām
Un cīņām
Mūžīgām,
Joprojām nepabeigtām;
Cits - jau padevies
Vai samierinājies
Ar dzīvi.
Cits nespēj
Valdīt asaras
Un elpot brīvi.
Šai vietā it nekas
Nav mainījies.
Viss ir tāds pats,
Kā vienmēr bijis.
Bet man tik ļoti
Šajos cilvēkos
Un šajā vietā
Gribas beidzot
Redzēt arī uzvaras.
***
Balts zirgs zaļā pļavā
Baltu āboliņu ēd;
Balti mākoņi debesīs zilās
Klusi pār viņu sēd.
Baltā vārna baltā bērzā
Dīķmalā baltus vārnēnus perē.
Balts stārķis sārtām kājām
Baltās madarās gliemežus meklē.
Un ik dienas baltām rokām
Dievs noglāsta Zemi un visus,
Kas Viņam vēl tic, mīl un cerē.
***
Ābeļu ziedos
Dūcot bites
Nektāru vāc.
Svaigpļautā zāle
Smaržām piepilda
Nāsis.
Vējš pieklusis
Mākoņus dzenājot
Zilpelēkus.
Būs negaiss..
***
Ķirši brieda aumaļām
Par spīti visām lietavām,
Svīres šāvās tā kā bultas,
Dīķos karpas krāva gultas,
Suņi rēja, kaķi skrēja,
Vārnām egles piederēja,
Tauriņi uz petūnijām,
Kamenes kā leiputrijā
Mežrozītēs dīdījās.
Viss un visi savā vietā,
Laikā, ritmā darbojās.
Tikai orhideja par to visu
Aiz loga mulsi brīnījās.
ATĒNĀS
Bruģakmens klātajās ielās,
Kas grimušas
Bugenvileju kupenās krāšņās,
Klusiem soļiem kaķi
Ik vakaru iziet
Sev vien zināmās gaitās,
Kamēr krodziņos
Pulcējas ļaudis,
Lai baudītu vīnu
Un mīlētu dzīvi,
Atstājot rūpes rītam,
Cikādēm dziedot,
Uzdejotu sirtaki
Atēnās.
LAIKAM AIZEJOT
Laiks aiziet.
Mēs visi esam, kas esam.
Kādi esam.
Tai vietā, kur esam.
Kamēr esam.
Vai tā ir labi?
Vai tā ir pareizi?
Vai mēs to gribam?
Vai esam laimīgi?
Kādi esam.
Tai vietā, kur esam.
Kamēr esam.
Ar ko esam.
Laikam aizejot.
BRĪVĀ IZVĒLE
Kurš pateiks,
Kāpēc uz zemes
Nav miera?
Kāpēc te valda
Konflikts un karš?
Vai tā ir
Jābūt mūžīgi?
Reiz taču bija
Ēdenes dārzs…
Kas ar mums
Cilvēkiem notika?
Mums bija,
Joprojām ir
Brīvā izvēle.
Kas tad mūs
Attur no miera?!
Pareizā izvēle?...
VULKĀNI
Dusmu kastroļi tevī
Vārās, vārās un vārās...
Naktī pierimuši mazliet,
Ik rītu no jauna kūp un ārdās.
Aizverot acis, tu pat vairs
Nejūti sevi aiz dūmiem,
Kas mutuļo vāliem,
Un griežas ap tevi
Kā draudoši vulkāni,
Briedinot lavu..
STOP!
Nu jau būs gana!
Tā sadegt var.
Tu taču zini,
Vulkāni visu tikai ārda.
***
Šorīt izeju dārzā,
Skatos, -
Manam puķuzirnim matos
Rotaļājas rasa.
Tā vien gribas
Notvert plaukstā!
Tomēr nē!
Lai tiek puķuzirnim
Manam labāk prieks!
Saules staros
Mirdz kā
Kristālos
Puķuzirnis mans
Svinīgi priecīgs.
Un es arī
Smejos.
NESTEIDZĪGI
Nesteidzīgi vakari,
Nesteidzīgi rīti,
Neviena nesolīti,
Patīkami ļoti.
Ietīties segā,
Vilnas zeķēm kājās,
Ar grāmatu rokā
Nesteidzīgi būt
Mājās.
Mandarīni uz galda,
Silts kakao
Kūp mierpilni krūzē,
Kamīnā sprakšķošas
Pagales,
Magic moments…
Dzied Perijs Komo
Radio…
Un četri strīpani kaķi
Uz dīvāna
Nesteidzīgi murrā…
Par darbiem
Es domāšu rīt,
Bet šodien
Gribas būt mierā.
Mājās.
Nesteidzīgi vakari,
Nesteidzīgi rīti,
Neviena nesolīti,
Patīkami ļoti.
SINTĒTISKI
Sintētiskā pasaulē
Sintētiski dievi.
Sintētiskiem dieviem
Sintētiski likumi.
Sintētiskos likumos
Dzīvo sintētiski cilvēki.
Sintētiskiem cilvēkiem
Sintētiski tikumi.
Sintētiskos tikumos
Plaukst sintētiskas vērtības.
Sintētiskās vērtības
Rada sintētiskas ērtības.
Sintētiskas ērtības
Dod sintētiskas svētības.
Un tā nu visi dzīvo šai
Sintētiskā pasaulē
Sintētiski laimīgi.
Bet kā bija agrāk-
Kas to lai zin?!
Visas atmiņas
Ir kļuvušas
Sintētiskas
Arī.
***
Vai tad man vajag,
Lai novērtē
Kāds manu māklsu?
Patiešām nē!
Ne tāpēc to daru!
Es tikai izgriežu sevi
No iekšas uz āru
Un izlieku saulītē.
Kāda kripata manis
Var iekrist
Kādā citā pulsā
Un uzlabot asinsriti.
JUST NO JAUNA
Ne jau zināšanas
Dara laimīgu.
Ne jau darbs,
Ko dari tikai
Naudas dēļ,
Tev vairos prieku.
Un feisbuks,
Instagrams
Tev īstus
Draugus neiedos.
Šai Zemei -
Dieva radītai
Un dzīvībai
Ir citas vērtības…
Ne tās,
Kas cilvēciski
Rodas cilvēkiem.
Un kamēr dzied vēl
Trista pena
Gipsy Kings,
Es mācīšos
To just
No jauna.
VIŅŠ NEPAKĻAUTS
Viņš bija tāds
Pavisam viņš
No sākuma
Līdz beigām.
Neiederīgs,
Nepiederīgs,
Nesaprasts.
Un tomēr viņš.
Uzticīgs
Līdz beigām.
Savai ticībai
Un savam ceļam,
Ko viņš gāja.
Pats par sevi.
Pats ar sevi.
Viens.
Ne vientuļš.
Viņš.
Nepakļauts
TO VIENU SKATIENU
To vienu skatienu,
To vienu smaidu
Patiesu
Uz atvadām.
Vai tas tik grūti?
Es šodien aizeju
Un rīt vairs nenākšu,
Bet smagums
Spiedīs krūtīs.
Kā teikums nepabeigts
Tas dzīvos manās atmiņās,
Un paliks jautājums
Bez atbildes.
Vien nojausma par to,
Ka atvadīties negribas.
Un ir tik bezgalīgi skumji.
Bet tik un tā, -
To vienu skatienu,
To vienu smaidu
Patiesu
Uz atvadām…
Vai tiešām tas tev bija
Tik grūti?...
ŠĪ DIENA VĒL NEBŪS PĒDĒJĀ
Uz klints malas
Viņš stāvēja
Vērojot kaijas,
Kas ķērkdamas
Lidoja vējā
Virs jūras,
Zaudējot balsis
Viļņos.
Skarbi vaibsti
Dzīves triekti
Tam sejā,
Sirmi mati
Biezās cirtās
Vijās pār galvu,
Platos plecus
Taisnoja viedums,
Lepnums un spīts.
Zvejnieks
Zvejnieka dēls
Viņš bija.
Un zvejnieks
Arī viņa dēls.
Ko domāja
Šis vīrs,
Uz klints malas
Stāvot,
Vērojot kaijas,
Kas ķērkdamas
Lidoja vējā
Virs jūras,
Zaudējot balsis
Viļņos? -
Šī diena
Vēl nebūs pēdējā.
Priekā!
SAJŪTU TRŪKUMS
Sajūtu trūkums
Ir tavs tuksnesis.
Nevienas oāzes,
Kur patverties.
Viss izkaltis.
Tu sēdi un gaidi
Dienām ilgi
Lietu
Vai varbūt kādu,
Varbūt kaut ko,
Kas tevī atjaunos
Impulsus
Līt.
DIENAS, KAD VAJAG BŪT VIENAM
Ir dienas, kad vajag būt vienam,
Klusi sēdēt savā alā un dzīt,
Salikt ielāpus dilumiem,
Notīrīt prāta zirnekļu tīklus,
Nokasīt miglu no acīm
Un melus,
Lai var no jauna redzēt,
Kur iet.
DIVVIRZIENU PLŪSMĀ
Vienmēr ir kāds,
Kuram tu esi vairāk vajadzīgs,
Nekā viņš tev.
Vienmēr ir kāds,
Kuru tev vajag vairāk,
Nekā viņam tevi.
Un vienmēr tu pats
Tam visam pa vidu.
Kā tilts starp diviem krastiem
Divvirzienu plūsmā.
NEĪSTĀ KAMĪNĀ
Neīstā kamīnā
Sadeg lēni
Piecas neīstas
Pagales.
Un, man tajā
Skatoties, arī
Sadeg daļa
No manis.
Mans egoisms,
Iedomās sapinies
Klusējot,
Pulsē zem
Neīstiem pelniem
Nemanāmi arī...
Un es vēl turos
Pie tā,
Kas aiziet
Tik lēni
Un grūti,
Ka gribas kliegt.
Kamēr
Neīstā kamīnā
Sadeg lēni
Piecas neīstas
Pagales.
Viens solis.
Pieceļos klusi.
Nospiežu pogu.
Viss!
Nekādu
Kamīnu neīstu!
Tagad tikai īsts!
SAULĒ SILDĀS CERĪBA
Es nezinu,
Kas būs rīt,
Un rītdiena pati
To nezin.
Bet šodien
Vēl stērstes
Dzeltenās
Bariem vien
Tver pēc maizes
Un graudiem,
Kas izbērti sniegā
Zem ābeles.
Saulē sildās
Cerība.
Drīz pavasaris.
KRUSTCELĒS
Tik viegli apjukt,
Krustcelēs stāvot,
Ar zemi zem debesīm
Sazemēties.
Sirds zina labāk
Vienmēr,
Kur jāiet.
Ļaujies,
Klausies,-
Klusums.
Ko nu?
Ir jāiet,
Bet nezini, kur.
Stāvi un klausies,
Cik vajag.
Steidzināt nevajag
Sevi,
Krustcelēs stāvot.
Iesi.
Kad būs jāiet.
REIZ VISI VĀRDI BEIGSIES
Reiz visi vārdi
Beigsies
Un paliks tikai
Atbalsis
No tālām atmiņām
Par dzīvi,
Kādu gribējām
Vai negribējām,
Kamēr dzīvojām
Bailēs izdzīvot
Paši sevi
ATPAKAĻ PIE SEVIS
Kas notika ar tevi,
Neviens pat nenojauta.
Cilvēki smējās
Un priecājās,
Un raudāja
Ārpus tevis,
Kamēr tu gāji viens
Pusnaktī
Pa tukšo ielu.
Tikpat vientuļa laterna
Un nakts gaitā izgājis kaķis
Tevi pavadīja
Ar tukšu bezvārdu skatienu.
Bija labi
Un mierīgi
Iet savu ceļu
Vienam
Atpakaļ pie sevis.
DEBESIS PELĒKAS
Nekas jau nav noticis,
Tikai debesis ir pelēkas
Šodien.
Un negribas neko
Teikt.
Gribas aizslēgt durvis
Un nelaist nevienu
Savā klusumā.
Kamēr ir pelēkas
Debesis
Šodien.
LĀPĪT PASAULI
Nevajag lāpīt pasauli,
Pasaule nelāpās viegli.
Kādā brīdī tev pašam priekš sevis
Var pietrūkt diegi.
Un neviens par to
Paldies tev nepateiks.
Ja tomēr tik ļoti gribas ko lāpīt,
Tad - sevi.
***
Reizēm vajag
Arī tā -
Balti un dzelteni
Kā margrietiņas.
***
Kad prāts ir piekusis
No visām ziņām
Un nesaproti,
Kam lai vispār tic,
Tad pamēģini
Iebrist baltā
Āboliņa laukā vakarā,
Kad zemesvēzis čirkst.
Tavs skatījums uz dzīvi
Būs pavisam cits.
***
Kāds tev pieseko,
Cits atseko
Tāpat vien seko cits.
Un tad uzrodas kāds,
Kurš izseko,
Apseko,
Nolaiko,
Pielaiko,
Izlaiko,
Uzlūko,
Apbrīno
Cits.
Feisbuks piedāvā
Dažādas iespējas
Tiem, kuri
Feisbukam tic.
PARALĒLI
Mēs satikāmies uz ceļa
Un gājām līdzās
Kādu laiku.
Paralēli.
Katrs ar savu nesamo,
Katrs pats par sevi.
Un tomēr nepieciešami
Viens otram.
Paralēli.
Tieši tajā ceļa posmā.
Līdz citam pagriezienam.
Kad mēs vairs nebijām tie paši.
Kad varējām iet tālāk
Atkal vieni paši.
Paralēli.
TRAMVAJU LOGU ATSPULGOS
Viņi dzīvoja savu dzīvi
Tramvaju logu atspulgos.
Ik rītu,
Braucot uz darbu,
Kad vēl tumsa
Aiz loga,
Un iedomas klaiņoja
Nepieskatītas brīvi,
Meklējot sejas,
Kas saistās
Ar viņu iedomu dzīvi,
Tramvaju logu atspulgos.
PARĪZES NAKTĪS
Viņš mīlēja to
Tik ļoti,
Tik ļoti
Par daudz.
To sajūtu
Kaislīgās Parīzes naktīs
Tango ritmu tuvuma siltumā
Savītos soļus
Reibušus sarkanvīnā…
Akordeona skaņas
Pastaigās klusējot…
Skatienus un smaidus
Skaļākus par vārdiem…
Zvaigžņotās debess
Uzkairinātos jutekļos
Plūstošās domas
Un sveču liesmās
Ieslēgto smeldzi…
Viņš mīlēja to
Tik ļoti,
Tik ļoti
Par daudz.
Un sapņoja
Savu dzīvi…
Viens.
PATIKT SEV PATI
Un man vairs nebija svarīgi
Patikt tev.
Tagad es gribēju
Patikt sev pati.
VIENS CILVĒKS - DIVAS SEJAS
Viens cilvēks -
Divas sejas
Dienās viņš mūrēja krāsnis,
Naktīs – rakstīja dzeju.
Viņš dzīvoja viens
Ar rudo kaķi.
Bez sievas,
Bez bērniem,
Bez draugiem
Un radiem.
Īgns, mazliet drūms
Un ļoti ietiepīgs.
Cilvēki viņu kaitināja.
Viņš kaitināja viņus.
Cik ilgi tā būs,
Viņš nezināja.
Bet kamēr būs mājas
Un kamēr būs krāsnis,
Tikmēr viņš arī būs.
Un būs arī viņa dzeja.
Viens cilvēks -
Divas sejas.
Dienās viņš mūrēja krāsnis,
Naktīs - rakstīja dzeju.
UZ BALKONA VIŅA AUDZĒJA ZEMENES
Uz balkona
Piektajā stāvā
Viņa audzēja
Zemenes.
Ik rītu sarkanās čībās
Un sarkanā kleitā
Viņa izgāja
Aplaistīt tās.
Bez frizūras vēl
Un grima.
Mirdzošām acīm
Zemenes smējās.
Un neviens nemanīja,
Kā kaimiņš
No pretējās mājas
Ik rītu
Viņā iemīlējās.
Jo uz balkona
Piektajā stāvā
Viņa audzēja
Zemenes.
TIK UN TĀ
Viņu acis satikās
Ik rītu,
Ejot garām
Bastejkalnam.
Viens mirklis
Ļoti īpašs
Dienas sākumā.
Viņš nezināja,
Kas ir viņa,
Un viņa nenojauta,
Kas ir viņš.
Šo stāstu
Viņi nerakstīja kopā,
Bet pasmaidīja
Tik un tā.
FRANČU KAFEJNĪCĀ MAZĀ
Franču kafejnīcā mazā
Gadets de Gascogne
Stūrī pie loga
Sēdēja viņš
Un iepretim - viņa
Viņa malkoja Latte
Viņš - Cappuccino
Skatieni, smaidi,
Neviltots
Tikšanās prieks,
Maigums un sapņi,
Dzirkstījošs gaiss…
Sarunas vieglas
Un dvēseļu tuvums.
Sirsnīga draudzība,
Varbūt kas vairāk?-
Visiem stāstiem pienāk
Reiz beigas,
Bet šis -
Vēl tikai sākās.
VIŅA DZĪVOJA SVEŠU DZĪVI
Vieglās džeza skaņās
Viņa retināja spriedzi
Ik vakaru
Pie vīna glāzes.
Jo viņa zināja,
Ka dzīvo svešu dzīvi
Jau ļoti sen.
Zem daudzām grima kārtām
Viņa upurēja sevi
Par prieku cilvēcei,
Un neviens pat nenojauta
Cik smags šis ceļojums.
Visa viņas dzīve -
Kā drāmas izrāde
Uz skatuves,
Kur spēlē
Tikai klaunādes.
Skaļi aplausi un smiekli,
Skatītāju sajūsma
Un slavas virsotnes
Jau kuro gadu…
Bet, maskas noņemot,
Gandrīz ik vakaru
Vieglās džeza skaņās
Viņa zaudēja sevi
Vēl vairāk,
Retinot spriedzi
Pie vīna glāzes.
SAULAINS LIETUS
Tās tavas
Prieka dzirksteles
Ir lipīgas.
Kad smejies tu,
Es arī aplīpu
Ar tavu prieku.
Un pārņem sajūta
It kā būtu pārlijis
Saulains lietus.
CILVĒKS AR PIPARKŪKU SIRDI
Tas bija viņš,
Ko vakar satiku
Uz lielā bulvāra.
Bet varbūt tikai sapnī?
Nesacījis it nekā,
Viņš sniedza roku
Smaidīdams
Un aicināja dejot
Valsi.
Viņš smaržoja pēc pipariem
Un pūdercukura.
No viņa tuvuma
Man kļuva silti.
Es viņu pazinu -
Tas bija viņš -
Kā bērnībā -
Tas cilvēks
Ar lielo
Piparkūku sirdi.
***
Kāds komponists
Reiz sacerēja skaņdarbu
Ar smaidu atmiņās
Par savu dzīvi -
Vieglu, gaišu, priecīgu
Un nedaudz
Melanholisku.
To klausoties
Reiz kāda meitene
Uzrakstīja dzejoli,
Braucot vilcienā
No Rēzeknes uz Rīgu.
Kāds mākslinieks reiz,
Izlasījis viņas dzejoli,
Juzdams radniecīgu stīgu,
Uzgleznoja gleznu,
Skanot skaņdarbam,
Ko bija sacerējis komponists.
Un kādi cilvēki,
Kas gleznā raudzījās,
Reiz pildījās ar sajūtu -
Vieglu, gaišu, priecīgu
Un nedaudz
Melanholisku.
Tā visi mēs
Šajā pasaulē
Viens otru
Spējam ietekmēt.
Kāds komponists
Reiz sacerēja skaņdarbu
Ar smaidu atmiņās
Par savu dzīvi…
PAR TEVI ES DOMĀŠU
Par Tevi es domāšu
Vienu vakaru
Un vienu rītu.
Pēc tam iešu tālāk,
Ļaujot vējam
Aiznest visas domas
Par to, kas nav bijis
Iespējams
Nekad .
KĀ MEŽONĪGA UPE
Viņa bija brīva
Un nepieradināma
Kā vējš,
Kā mežonīga upe,
Kas vienmēr lauzās
Ārā no krastiem,
Meklējot pati savu ceļu.
Pilsētas sienas
Allaž par šauru,
Par daudz krāmu,
Mantu, trokšņu,
Cilvēku un tumsas
Pat izgaismotās ielās.
Prom, prom no tā visa
Viņa bēga,
Neatskatoties, bez nožēlas,
Izslāpusi pēc rītu
Dzidrā svaiguma,
Pēc cīruļu treļļiem
Un lakstīgalu patiesības,
Pēc strauta dziesmas
Un margrietiņu smaržas.
Uz vietu,
Kur vējš varēja elpot brīvi,
Uz vietu,
Kur plašajās zaļajās pļavās
Varēja auļot
Līdzi savvaļas zirgiem
Un kopā ar bitēm
Dūkt pieneņu ziedos
Vai aizgūtnēm klausīties
Varžu leģendās.
Tikai tur viņa jutās dzīva.
Jo viņa bija brīva
Un nepieradināma
Kā vējš,
Kā mežonīga upe,
Kas vienmēr lauzās
Ārā no krastiem,
Meklējot pati savu ceļu.
VIŅA ZINĀS
Varbūt viņa
Apmaldījās.
Varbūt zaudēja
Ceļu zem kājām.
Bet tu neesi viens.
Tev jāiet pašam
Uz savām mājām.
Tikai ļauj viņai iet.
Tikai neņem viņu aiz rokas.
Viņa pati zinās,
Ko darīt,
Kurp iet.
Arī tad,
Ja apmaldījās.
Viņa picelsies.
Un ies.
AIZ SPĪTĪBAS
Aiz spītības var
Reizēm ļoti daudz.
Var nojaukt pilsētas
Un atkal uzcelt tās
No jauna.
Var pēkšņi akls kļūt
Un redzēt to,
Ko neredz cits neviens.
Var izlikties,
Ka vējš ir tikai tavs,
Un censties ieslodzīt
To zelta būrī.
Aiz spītības var
Reizēm ļoti daudz.
Aiz spītības ir tomēr
Reizēm pašam ļoti grūti.
***
Aiz visiem
Mākoņiem pelēkiem
Ir zilas debesis.
Joprojām arī tad,
Kad mākoņi
Atnes pelēku
Lietu
Un līst
Dienām ilgi.
VIŅŠ DALĪJA SAVU DVĒSELI
Viņš dalīja savu dvēseli
Gandrīz ik vakaru
Pie Esplanādes
Autobusu pieturā,
Spēlējot akordeonu.
Citiem šķita dīvains viņš -
Tāds vecs un līks,
Un varbūt ļoti slims.
Bet pirksti nepaguruši
Dejoja virtuozi
Baltmelno deju
Un nelikās ne zinis viņš
Par to, kas citiem galvās.
Viņš tikai spēlēja un spēlēja
Tik harmoniski, skaisti,
Priecīgi un viegli
Un smaidīja,
Dalīdams savu dvēseli
Gandrīz ik vakaru
Pie Esplanādes
Autobusu pieturā.
***
Mans ceļš pie jums
Šeit izbeidzas,
Tās - krustceles,
Ir jāiet tālāk.
Es patiesību meklēju
Un atbildes
Uz daudziem “kāpēc”.
Mans ceļš pie jums
Šeit izbeidzas,-
Es varu tikai minēt,
Bet Dievs vien zina,
Kāpēc?
BRĪNUMAINI
Nav citas labākas
Formulas laimei
Kā vienkārši būt
Mīlestībā un mājās
Šajā mirklī
Brīnumaini
ES IELŪGŠU TEVI
Es ielūgšu tevi
Savās lauku mājās
Kādreiz
Sveču gaismā
Pie kamīna
Nerunāt neko gudru.
Tikai
Izbaudīt prieku
Par mirkli
Un mieru,
Daudz smieties
Un viss.
Komentāri
Ierakstīt komentāru